Nesenā LIVE sarunā apspriedām baiļu fenomenu un kopīgi mēģinājām nodefinēt, par ko stāsta bailes. Viena no spilgtākajām atziņām bija par to, ka mūs nebaida tikai negatīvi nākotnes scenāriji un bailes no izgāšanās. Tieši otrādi – dažreiz pieķeram sevi pie domas, ka jaunā sapņu darba ieguvums, loterijas vinnests vai jebkāda paredzama izdošanās var radīt trauksmi un vēlēšanos pakāpties atpakaļ, pie zināmā, pierastā un jau apgūtā.

Pat ja ar apzināto prātu esam visu izplānojuši, izstrādājuši un tuvojamies izsapņotajam, zemapziņā mītošās pārliecības, uzskati var dot mums mulsinošus un pretējus signālus. Piemēram, izlēmīgi piepildot savu mērķi par svara samazināšanu un aktīvāku dzīvesveidu, pieķeram sevi pie domas, ka bagātīga ēdiena baudīšana būtiski samazinās ikdienas patīkamos brīžus vai ka ietīšanos pūkainā segā uz dīvāna ar vīna glāzi nekādi neatsver pastaiga ātrā gaitā jebkādos laika apstākļos.

Ja saduras pretējas pārliecības ceļā uz mērķa piepildīšanu, zemapziņas programmas un pārliecības nevajadzētu novērtēt par zemu. Jo mums vienmēr būs vēlēšanās atgriezties pie zināmā, ērtā un paredzamā.

Ir vērts analizēt dziļāk, kādas vērtības, kādi mērķi man ir patiešām svarīgi un kādas pārliecības par sevi un paveicamo es prioritizēšu.

Un ja izdodas notvert īstās sajūtas un motivāciju, nebaidīties, bet dzīvot un piedzīvot ikvienu dienu tā, it kā mērķis jau būtu piepildīts. Tādas emocijas dos spēku, enerģiju un raidīs Visumam skaidru signālu: esmu gatavs.

Photo by Iulia Mihailov on Unsplash