Gadu gaitā, atrodoties kādā konkrētā vai iedomātā statusā, mēs mēdzam pamazām iemiesoties rūpīgi radītā un izslīpētā tēlā. Mums ir svarīga šī tēla reputācija un tā attiecības ar apkārtējiem. Jo vairāk pūles esam ieguldījuši šī statusa vai imidža veidošanā, jo vairāk mums var kļūt bail to pazaudēt. Tādēļ aizsargājam to, cik labi vien spējam, nemaz neapjaušot, ka paši sevi iedzenam stūrī, soli pa solim zaudējot spēju būt īstiem un autentiskiem.

Katru negatīvu viedokli vai neapmierinātību, pat šaubas par iespējamo neatbilstību iedomātajam līmenim, uztveram kā drāmu un reālu apdraudējumu trauslajai izkārtnei. Koncentrējotes uz to, kas mums it kā pieder – statuss, izskats, mantas, sasniegumi – pieaug arī stresa līmenis, jo dziļākajā būtībā jau saprotam, ka šīs ir lietas, kas nāk un iet.

Rūpējoties par kaut ko ārēju, esam aizmirsuši par būtiskāko. Būt īstiem un unikāliem, kāds ir ikviens no mums. Būt atklātiem pret sevi, atzīstot savu ievainojamību.. Ne ar tiesāšanu un kritiku, kas sabalsojas ar ārējiem spriedumiem, bet ar rūpēm un mīlestību. Uzņemoties atbildību par savu dziļāko labsajūtu, mēs vienkārši neatļaujam negatīvai enerģijai ienākt mūsu telpā.

Kad apzināmies, ka ievainot iespējams tikai mūsu pašu radīto un  ego balstīto tēlu, mēs pārstājam negācijas uztvert personīgi. Un beidzot saprotam, ka konstanta “sejas saglabāšana” ir nesamērīgi dārga, jo tiek apmaksāta ar mūsu brīvību būt patiesiem un īstiem.

Photo by Beth Jnr on Unsplash