Sociālie tīkli karst no viedokļu pārpilnības. Katram ir ko pateikt. Vairākumam ir skaidra vīzija, ko vajadzētu darīt, kā pareizi dzīvot un kas ir svarīgi. Un bieži dzirksteles uzšvirkst uz līdzenas vietas, jo mums tik ļoti būtiski ir pierādīt savu taisnību.

Kā būtu, ja kaut daļu no tā laika, ko pavadām telefonos un datoros, mēs izmantotu, lai paceltu acis un burtiski paskatītos plašāk? Ka pasaule ir vieta , kurā ikvienam ir iespēja piedzīvot savas unikālās pieredzes un izkalt pašam savu laimi. Un nav izšķiroši, kādā krāsā, formā, veidā un laikā, ja vien cilvēks piepilda savu dzīvi ar jēgu un gandarījumu. Ir tikai viens noteikums – sasniegt to, nebradājot pa citu dzīvēm un neizpostot citu radīto.

Pašlaik daudz tiek runāts par citādā pieņemšanu. Ar to mums iet grūti. Varbūt varam sākt ar mazītiņu iecietības devu ikdienā? Nesteidzinot kādu, kurš lēnāks, nevīpsnājot par kādu, kurš nav tik advancēts, neiesmejot par kādu, kurš centies, bet pārcenties. Jo – mums katram var pienākt laiks, kad neizdosies, kā gribēts. Kad vairs nesanāks. Vai kad iznāks pārspīlēt.

Kā vairot iecietību un atšķirīgā pieņemšanu? Patiesībā, jebkura garīga prakse vairo mūsu spēju pārslēgties no kategoriska vērtētāja uz uzmanīgu vērotāju. Vai spējat iedomāties nokaitinātu cilvēku, kas tikko pabeidzis jogas vai elpošanas prakses nodarbību? Lūgšana, meditācija, kontemplācija, dažādas apziņas aktivizācijas tehnikas mums var palīdzēt atrauties no ārišķīgā un ārējā vērtēšanas, lai rastu iespēju iegrimt dziļāk klusā, spirdzinošā visaptverošas gudrības avotā.

Un jauns posms mūsu dzīvē var sākties kluss, bet patiesi spēcinošs. Ir būtiski sajust sirsnīgas iecietības un pieņemšanas vairošanos ikdienas situācijās.  Svarīgākais, ko apjaust un apzināties – mūžīgais viszinis un tiesātājs katrā no mums apklusīs ar katru dienu vairāk, dodot vietu beznosacījumu atvērtībai un iecietībai. Vispirms pret sevi pašu.

Tu esi pietiekams. Un tev visa kā ir pietiekami. Tu izvēlies mieru savas taisnības vietā.

Photo by Bakir Custovic on Unsplash