Stress un dusmas mazās devās var būt motivējoši un pozitīvas pārmaiņas raisoši stimuli, kas palīdz nodrošināt nepieciešamo enerģiju un motivēt mūs ceļā uz vēlamo rezultātu. Bet ko darīt ar dusmām, kas ieperinājušās uz palikšanu gan prātā, gan sirdī, un smacē ikkatru gaišāku emociju vai pārmaiņu stariņu, ko tik ļoti gaidām?

Ieilgušu dusmu dziļākā būtība sakņojas realitātes noliegšanā – tava vīzija vai pieņēmumi par to, kā jāizskatās vai jāattīstās konkrētai situācijai nesaskan ar notiekošā reālo gaitu. Tavs plāns nav nostrādājis. Tava taisnība nav uzvarējusi. Tu pieķeries savai stāsta versijai un nepieļauj, ka kāds ko varētu izmainīt tevis izstrādātajā scenārijā.

Protams, ka nav viegli atkal un atkal sāpīgi atsisties situācijās, kurām “nevajadzēja notikt”, kuras “nav godīgas” vai kuras “nepalīdz” tev realizēt iecerēto. Bet vai nevarētu būt tā, ka tu savās domās jau biji pasteidzies labu gabalu priekšā šodienai, ka tieši tavas gaidas, kas nesaskan ar realitāti, ir iemesls ciešanām?

Nenoliedzami, daudzām šodienas situācijām būs vajadzīgs laiks, lai tu varētu izprast to dziļāko nozīmi un ietekmi uz turpmāko notikumu attīstību. Atsakoties no tūlītējas situāciju izvērtēšanas un tiesāšanas, tu, pasargāsi sevi no iespējamā negatīvu emociju viļņa un, galvenais,  pamazām iegūsi iespēju apzināti izvēlēties, kādā veidā reaģēt uz notiekošo.

No nolieguma un dusmām uz pieņemšanu un ļaušanos – tas ir ceļš uz apzinātību. Bet, pats svarīgākais, tas ir ceļš uz sevis mīlestību un sargāšanu, ticot, ka ikvienā brīdī notiek labākais iespējamais īstajā vietā un laikā.

Photo by Ethan Sykes on Unsplash