Pāris dienas atpakaļ runājām ar klienti, kurai vecāki, daudzus gadus atpakaļ, pēc mīļās vecmāmiņas aiziešanas mūžībā bija uzdāvinājuši sunīti. Lai remdētu sēras un novērstu domas, tā teikt.  Līdz ar to sunītis ieguva vēl jo svarīgāku un dārgāku vietu meitenes sirdī. Tomēr, kad pēc padsmit gadiem bija laiks aiziet arī uzticamajam draugam, zaudējuma sāpes kļuva gluži neizturamas. Un radusies dilemma – vai ņemt jaunu sunīti?

Nevajadzētu viennozīmīgi apgalvot, ka ēšanas traucējumi, šopalkoholisms vai vēl cita veida atkarības ir nepārprotami saistītas ar mūsu līdzcilvēku vai mūsu pašu jau bērnībā pieredzētu it kā nevainīgo vēlmi aizvietot kādu sāpīgu tukšumu ar vieglāk dabūjamu, radāmu, noorganizējamu mierinājumu, lai tās būtu kāds saldums, jaunas lietas vai dzīvnieciņš.

Un tomēr – mēs nevilšus mācāmies, ka jebkuru emocionālu vai fizisku iztrūkumu var un vajag  aizpildīt, šeit un tagad. Neanalizējot, neiedziļinoties un pasargājot sevi un līdzcilvēkus no liekiem pārdzīvojumiem un potenciāli ieilgušām bēdām.

Vai var sev vai kādam citam uzdāvināt prieku, labsajūtu, laimes sajūtu? Noteikti. Tikai, tāpat kā ziedi agri vai vēlu vāzē novītīs un konfekšu šokolādes kastē paliks arvien mazāk, saruks arī pozitīvās emocijas. Šķiet loģiski meklēt arvien jaunu apmierinājuma iemeslu vai veidu.

Jau ar pirmajiem soļiem meditācijā, mums ir iespēja gūt svarīgas mācības, kas ļauj izprast arī ikdienā piedzīvoto un pārdzīvoto. Tāpat kā elpojot, kā ieelpā un izelpā, arī dzīvē ir brīži, kad esam kalna galā un kad esam apakšā. Un neizelpojot, nav iespējams ievilkt plaušās vēl vairāk gaisa. Dabā un dzīvē ir gan paisums, gan bēgums, gan diena un nakts, un, tikai piedzīvojot vienu stāvokli, ir iespējams nonākt nākamajā. Tas nenozīmē, ka mums visiem ir paredzēts ciest, tā nopelnot labākas dienas. Tas nozīmē, ka svarīgi ir pieņemt pārmaiņas, kas ir pilnvērtīga dzīves gājuma sāls.

Jebkuri garīgi vingrinājumi, tai skaitā meditācija, soli pa solim mūs ved tuvāk patiesam miera, labsajūtas un prieka okeānam, kas savienots ar dzidru avotu ikvienā no mums. Jo vairāk spējam sajust šī avota veldzējošo spēku, jo mazāk meklējam ārējas “bonbongas”, lai justos pietiekami labi un droši.