Ikvienam no mums ir nācies sastapties ar cilvēku, kas samērā parastu dzīves situāciju prot pārvērst aizraujošā, smieklīgā vai, gluži otrādi, traģiskā stāstā. Jā, tā ir konkrētā cilvēka spēja radīt ko īpašu un atšķirīgu. Jo, no malas skatoties, visbiežāk mums viss liekas jau redzēts, parasts, normāls utt.

Bet kas ir ar mūsu pašu spēju skatīt savas dzīves notikumus? Kas piešķir dzīves situācijām svarīgumu, neaizmirstamību, jebko, kas padara to īpašu? Tikai mēs paši. Tas nozīmē, ka mēs rakstām savas dzīves grāmatu. Un tikai no mums pašiem ir atkarīgs tās žanrs – vai tas ir noveļu krājums, komikss, romantisks meksikāņu seriāls vai zinātniskā fantastika.

Kur dzimst mūsu dzīves stāsta galvenās tēmas un noskaņojums? Visbiežāk zemapziņā, kur jaudīgos failos glabājas mūsu atmiņas, pieredzes, emocijas, pārliecības, radošums un spēja vizualizēt ikvienu situāciju. Ja pieņemam, ka viss notiekošais nosacīti ir neitrāls (lietas vienkārši notiek), tad tieši mūsu emocijas un pārliecības ir tās, kas spēj uzlādēt jebkuru situāciju un pārņemt mūs savā varā, visbeidzot piešķirot kādām sajūtām gluži vai nepārvaramu ietekmi uz mūsu tālāko rīcību vai izvēlēm.

Atmiņas visbiežāk ir faktu un fantāzijas mikslis, un tām ir tendence transformēties, ejot līdzi mūsu pašu izaugsmei vai apziņas maiņai. Mūsu spēkos ir nomainīt filtru, caur kuru uztveram notikumu.

Stāsts nav pats notikums, bet tas, ko šis notikums mūsos ir izraisījis. Neviena situācija pati par sevi mūs nevar ne padarīt laimīgus, ne traumēt, ne kā citādi ietekmēt. Mēs izvēlamies, kādu stāstu par to izstāstīt apkārtējiem un, svarīgākais, paši sev.

Photo by Pim Chu on Unsplash