Parasti izdeg tie, kas mēģina visu izdarīt pēc iespējas labāk, nemaz jau nerunājot par perfekcionistiem. Tomēr tieši šiem cilvēkiem it kā būtu jāmāk teicami saplānot arī laiku atpūtai, hobijiem, attiecībām. Un šeit slēpjas pārsteidzošs problēmas pavērsiens.

Pieņemsim, ka nogurušam, no darba mājās pārnākušam ierēdnim ir brīnišķīgs hobijs – adīšana. Šķiet, ka skaitot uzadītās rindas un vērojot adījuma rakstu, beidzot ir iespēja atslēgt pārkarsušo prātu un paņemt pauzi darba ikdienas skrējienam. Tomēr, gadās, ka nejauši nobrucis valdziņš vai iztēlotā tempa, rezultāta atšķiršanās no realitātes spēj uzvilkt un nogurdināt vēl vairāk.

Priekšzīmīgajiem darbiniekiem ir tieksme precīzi saplānot arī tās lietas, kam it kā vajadzētu mazināt uzkrāto spriedzi. Izrādās, ka ikvienu sporta aktivtāti vai pat vienkāršu pastaigu un to pašu adīšanu īpaši neapzinoties var padarīt par savā ziņā stratēģiski saplānotu uzdevumu – cik tālu skriet, cik kalorijas nokurināt, cik daudz pavirzīties uz priekšu tādā vai citādā darbībā…

Tā vietā, lai atvirzītu iespējamo pilnīgas izdegšanas faktu un palīdzētu sev atjaunoties un atgūt spēkus, cilvēks var turpināt sevi izmantot visdažādākajos veidos, pat nenojaušot, ka it kā labi domātās, no darba savādākās aktivitātes tikai pastiprina noguruma, stresa un nepietiekamības sajūtu.

Nemaz nebūs tik viegli atrast kādu nodarbi, kurā grūti izdomāt uzdevumu un pēc tam nevērtēt rezultātu.  Te palīgā var nākt “stratēģija”, ko savā ikdienā pielieto, piemēram, mazi bērni. Viņu mērķis ir spēlēties, priecāties, izbaudīt. Tādēļ svarīgi uzdot sev šo jautājumu – kas manī rada patiesu, neviltotu prieku? Kas man palīdz justies pilnībā atbrīvotam un bezbēdīgam? Kur es nevērtēšu sevi, savu sniegumu un situāciju?

Atslēgas vārds ir – Prieks. Prieks, kas iedarbina citādu enerģiju. Prieks, kas raisa pateicības jūtas. Prieks, kas atjauno pārliecību vai tikai iesēj cerību, ka aiz strespilnas ikdienas  pastāv daudz kas vairāk, kā dēļ ir vērts dzīvot un kādēļ mēs esam šai pasaulē ienākuši.

Photo by Jamie Street on Unsplash