Savstarpējās attiecībās svarīgs aspekts ir mūsu īpašās personīgās gaidas – atkarībā no tā, vai tās tiek piepildītas vai nē, visticamāk, risināsies, tālākais attiecību scenārijs.  Bet kādēļ tad tik bieži paši kļūstam par nebeidzamiem gaidītājiem, kuri paši sev uzstāda noteikumus, termiņus un nepadodas cerēt, ka tieši mums izdosies no kādām attiecībām izkalt ideālo veidolu.

Izņēmums, protams, ir pieņemšana – ka otrs nemainīsies, ka vienmēr ir arī pozitīvā puse, ka nāksies sadzīvot ar skeletiem un dēmoniem viņa skapī, galvā, ka esam gatavi rūpēties, tā teikt, priekos un bēdās, galu beigās, vispār “noliekot savas vieglās dienas” uz visiem laikiem.  Ja abiem šis variants der un ir pieņemams, attiecībās var iestāties pat zināma harmonija.

Bet ko darīt tiem, kuri jau esošās attiecībās neatlaidīgi meklē to cilvēku un dzīves scenāriju, kas patiesībā dzīvo tikai viņu iztēlē un regulāri tiek uzturēts ar nākamo solījumu/cerību/gaidu/apņemšanās/laika došanas utt. devu? Spītīgi sev iegalvojot, ka “ja es vēl pacentīšos, ja es pietiekami mīlēšu, ja es darīšu visu no savas puses”, otrs mainīsies?

Mums vienkārši jāsāk apzināties, ka vairāk par to, kurš ir iestrēdzis un nevēlas vai nespēj mainīties mums saprotamā virzienā, iestrēgums skar mūs pašus.  Ka mēs nedzīvojam gaidās tikai par otra cilvēka izvēlēm, bet arī par savām, neuzdrošinādamies pat sev atzīt sen saprasto un spert nākamo soli.

Pārmaiņas notiks – gan iekšējas, gan ārējas, ja visvairāk rūpju un mīlestības tiks mums pašiem.  Un tas nav jānopelna, tas ir pienākums un jaunu, pārsteidzošu pavērsienu sākums it visā.

Photo by Liam Simpson on Unsplash