Vai meditācija uzlabo attiecības?

Ieilgusi spriedze, strīdi, kašķīgums, neapmierinātība ar sevi un apkārtējiem… tas var būt arī pēdējais punkts lēmumam sākt pievērsties apzinātības un garīguma vairošanai savā ikdienā. Bet vai kļūšana klātesošākam, vērīgākam un dziļākam nozīmē kļūt laipnākai un jaukākai personai apkārtējo uztverē? Vai garīgu vingrinājumu un meditācijas prakses ieviešana savā dzīvē palīdzēs uzlabot sašķobījušās attiecības un veiksmīgāk atrisināt problemātiskas situācijas?

Jebkuras garīgās prakses dziļākais mērķis ir virzīties tuvāk patiesībai – kas es esmu, ko es šeit daru, kādi ir mani uzdevumi, lai piepildītu šo dzīvi ar jēgu un patiesu apmierinājumu. Kamēr mēs turpinām apmierināt savu ego, primāri izvēloties lomas un situācijas, kuras mums paredz apkārtējie, pat  ja tas rada īslaicīgu prieku un vairo pašapziņu, ilgtermiņā varam nonākt līdz tukšuma sajūtai, vilšanās un slēptām vai atklātām dusmām.

Tad, kad sākam virzīties pa tieši sev paredzēto ceļu, soli pa solītim, caur meditāciju, caur klusumu, caur jebkuru garīgu praksi sajutīsim sevī ieplūstam rimtu mieru. Un mums vairs nebūs ne vēlēšanās, ne iemesla sacelties pret notikumu gaitu, citu cilvēku lēmumiem vai viedokļiem.

Mūs pārņem vēlēšanās rūpēties par šo svētīgo un barojošo mieru sevī, sargājot to ar veselīgām, cieņpilnām robežām. Mums vairs nav tik svarīgi, kā mūs redz apkārtējie, un kā apkārtējie veido savas dzīves. Spriedze, dusmas, sarūgtinājums pamazām izgaist, attīrot arvien vairāk telpas sirdsmieram un klātesamībai.

Tādēļ meditācija palīdz veidot jaunas, rūpīgas un sirsnīgas attiecības. Ar sevi un tad ar apkārtējiem.

[/vc_column_text][/vc_column][/vc_row]