Nerimstošo domu skrējienu varētu salīdzināt ar ātrgaitas šoseju, pa kuru nepārtraukti traucas dažādas mašīnas, ir rāmākas un disciplinētas, ir neparedzamas un pat bīstamas. Un mēs mēģinām šajā nebeidzamajā straumē iestartēt ar klātesamību un apzinātību. Dažreiz tas arī izdodas, bet lielākoties, it sevišķi, sastrēgumstundās, kad domu straumes steidzīgi traucas visos iespējamos virzienos, tas nekādi neizdodas.
Būtiskākais ir apzināties, ka klātesamība nav kāds īpašs domu vai sajūtu paterns, kurš varētu sabremzēt vai uzvarēt cīņā ar mūžīgo plānotāju-paredzētāju-mudinātāju..
Ja varam turpināt šo metaforu par ātrgaitas šoseju, tad klātesamība ir tā, kas klusi sēž šosejas malā un vēro nerimstošo plūsmu, nevērtējot, netiesājot, neizdarot secinājumus. Tā vienkārši pieņem šīs nerimstošās satiksmes eksistenci.
Klātesamībai nav ierobežojumu laikā un telpā. Bet to pieņemot un ieaicinot sevī, ikviens brīdis, ikviena vieta piepildās ar rāmu mieru un vērīgumu. Patiesi un īsti.
Photo by Federico Enni on Unsplash
Citi raksti
Sapņu zirgs
Īstais briedums pienāk tad, kad esam gatavi izkāpt no piešķirtā pajūga un izjūgt savus nemierīgos domu zirgus, palaižot tos brīvībā, kur nu kuro. Un…
Vai ir viegli lidot
... uzticoties un paļaujoties, jo vairākumā gadījumu tieši nespēja kontrolēt notiekošo izraisa trauksmi...
Pietiekami mīlēt… sevi
... jāsāk apzināties, ka vairāk par to, kurš ir iestrēdzis un nevēlas vai nespēj mainīties mums saprotamā virzienā, iestrēgums skar mūs……