Agrāk vai vēlāk tu sev sāc uzdot šos urdošos jautājumus: ko es šeit daru? Vai šis ir mans īstais aicinājums? Vai šie ir cilvēki, ar kuriem es gribu pavadīt laiku / dzīvi, kam es veltu savu laiku, resursus, kādas ir manas dziļākās vērtības…
Patiesībā tie ir brīnišķīgi zvaniņi, kas zvanīs arvien skaļāk un uzstājīgāk, lai tu apstātos un, tā vietā, lai vienmēr mestu skatu atpakaļ vai pūlētos saskatīt ko tālumā, sajustu šo vienreizējo brīdi, vienkārši ejot un pateicoties par Ceļu.
Kā sajust, ka pēc daudziem pārbaudījumiem, varbūt pat maldiem un sāpēm, dodies apzinātākas un piepildītākas dzīves virzienā? Tas notiks tad, kad tu:
- Pamazām zaudēsi interesi tiesāt vai tulkot citu cilvēku rīcību ;
- Vairs nevēlēsies situācijas risināt pretnosacījumu ceļā;
- Sapratīsi, ka citu vai sevis vainošana ir neproduktīva;
- Pārstāsi “pelnīt” attiecības, novērtējumu, pieņemšanu.
Tā vietā tu izvēlēsies:
- Justies spēcināts, pavadot laiku dabā, spējot saskatīt tās vienkāršos likumus;
- Novērt beznosacījuma mīlestību un attiecības ar patiesiem cilvēkiem;
- Kļūt paļāvīgam, pieņemošam un vērīgam;
- Pateikties par to, kas tev ir, un vairāk smaidīt – apkārtējiem un sev.
Un zini, vienreiz sajutis sevī šīs pārmaiņas, tu vēlēsies iet uz priekšu, vienmēr tālāk, bet, galvenais, augstāk.
Citi raksti
Sapņu zirgs
Īstais briedums pienāk tad, kad esam gatavi izkāpt no piešķirtā pajūga un izjūgt savus nemierīgos domu zirgus, palaižot tos brīvībā, kur nu kuro. Un…
Vai ir viegli lidot
... uzticoties un paļaujoties, jo vairākumā gadījumu tieši nespēja kontrolēt notiekošo izraisa trauksmi...
Pietiekami mīlēt… sevi
... jāsāk apzināties, ka vairāk par to, kurš ir iestrēdzis un nevēlas vai nespēj mainīties mums saprotamā virzienā, iestrēgums skar mūs……