Gan jau būsim dzirdējuši budistu sakāmvārdu, ka sāpes ir neizbēgamas, ciešanas ir izvēle. Respektīvi, ciešanas nav obligāts un nenovēršams jebkādu – emocionālu vai fizisku – sāpju neatņemams pavadonis.
Dzīve ir nepārtraukta kustība, kurā mēs mijiedarbojamies ar dažādiem cilvēkiem, piedzīvojam dažādas situācijas, zaudējumus, slimības, un šī pieredze var būt sāpīga. Būtu dīvaini, ja mēs apgalvotu, ka šādi notikumi mūs it nemaz neskar.

Dzīve var sāpināt

Izvēloties sāpīgas atmiņas vai pieredzi neatlaist un turpināt stiept sev līdzi, mēs sāpinām sevi PAŠI. Un tā, gadiem ejot un neizbēgami piedzīvojot arī sāpīgas situācijas, šis ciešanu kamols mūsos tikai turpina augt, visbeidzot sarūgtinot jebkuru it kā neitrālu notikumu, radot savu īpašo stāstu jeb notikušā versiju, un kļūstot par palaidējmehānismu arvien jaunām ciešanām un sevis sāpināšanai.
Kādēļ tad tik bieži nav vienkārši tikt pāri pagātnes pārdzīvojumiem un traumām, kas turpina mūs mocīt un sarūgtināt vēl ilgi (vai pat visu atlikušo dzīvi) pēc notikušā? Kas ir šis cietējs mūsos, ko viņš vēlas pateikt? Varbūt to, ka, šīs ciešanas ir vajadzīgas kā pierādījums mūsu iedomāto vai reālo pāridarītāju rīcības smagumam. Un mēs turpinām ciest, lai savā ziņā demonstrētu, cik tas viss bija netaisnīgi un nepareizi (un ka mums ir taisnība)… Varbūt mēs turpinām ciest, lai kāds neiedomātos, ka mūsu pārdzīvojums nebija pietiekami liels. Vai mēs turpinām ciest, lai apzināti vai neapzināti pievērstu sev uzmanību un pasvītrotu savu īpašo stāstu. Mēs turpinām ciest, lai…

Ciešanas ir izvēle

Bet dzīve tikmēr notiek. Vai ir vērts upurēt labo un gaišo, lai caur savām ciešanām kādam pierādītu savu taisnību, pasvītrotu notikušā smagumu vai savu svarīgumu?
Atļausim sev izvēlēties mieru ciešanu vietā. Atļausim sev izvēlēties dzīvi – tik neparedzamu, brīžiem nesaprotamu un skaudru, bet tomēr – skaistu, daudzkrāsainu un piepildītu.