Zinātnieki ir izpētījuši, ka diendienā mūs nodarbina vairāki desmiti tūkstošu domu. Bet vairāk kā 90% no tām parasti atkārtojas, tās ir kā pieradums, kā kastīte, kurā mums ir nosacīti ērti atrasties un diendienā piedzīvot nosacītu paredzamību.

Paredzamība un zināmais, dabiski, ievelk un nomierina. Zināma ir pagātne, vai, pareizāk sakot, tas, ko mēs uztveram kā savu “izlasīto” pagātnes stāstu. Nākotne rada raizes, jo mums var neizdoties to līdz galam saplānot un iegrozīt nesāpīgā, ērtā veidā. Tad nu visbiežāk mēs vēl jo vairāk to mēģinām ‘nobruģēt” ar zināmām, ierastām darbībām: turpinām tikties ar tiem pašiem cilvēkiem, uzturēt attiecības, kuras mūs nekādi nebaro un neceļ, iestrēgstam nemīlamā, bet nosacīti ērtā darba pozīcijā, izvēlamies turpināt tos pašus ēšanas (smēķēšanas, spēlēšanas, telefonā sēdēšanas utt.) paradumus un pieņemam tās izvēles, kas dod paredzamu rezultātu, kaut arī sen esam no tā noguruši un apnikuši.

Kādēļ paredzamība ir tik pievilcīga? Tā ieaijā, noturot mūs pašu iedomātā komforta zonā, kurā līdz bezgalībai plānojam, kā mainīsim darbu, uzrakstīsim grāmatu, pārtrauksim toksiskas attiecības. Bet… šodien izdarot tās pašas izvēles un veicot tās pašas ierastās darbības, rītdienu neizmainīt.

Jebkāda veida attīstība mums vēlamajā virzienā ir iespējama, atsakoties no ierastā, lasi, atrodoties zināmā diskomfortā. Izkāpjot no silti iesildītās kastes (gultas, mašīnas, istabas…) un pirmo reizi darot ko savādāk. Lielākās grūtības sāksies, kad mūsu ķermenis un prāts protestējot burtiski iedarbinās vecās zemapziņas programmas: tev neizdosies, tu neesi pietiekami…, tas būs sāpīgi, tu būsi panikā utt.

Maģiskā vieta, kurā notiek brīnums un sapņi piepildās, ir TAGAD. Un tieši šajā brīdī, uzņemoties atbildību par savām domām un atsakoties būt iejūgts iestāvējušos uzskatu zirdziņš, tu atgūsti spēju radīt un piedzimt no jauna, lai radītu svaigus paradumus, izvēles un piepildītu neiespējamo. Viss ir iespējams. Ērtības netiek garantētas.

Photo by Mika on Unsplash