Arvien vairāk un vairāk mēs sākam izprast ekoloģijas kā organismu un vides mijiedarbības svarīgo lomu  dabas kontekstā. Tulkojumā no grieķu valodas vārds “ekoloģija” nozīmē māja + jēdziens. Tas nozīmē, ka mums ir jāsaprot un jāapzinās, kas ir mūsu mājas, mūsu uzticamais patvērums, un kā mēs par tām rūpējamies. Vai mēs dzīvojam vienai dienai vai arī uzturam noteiktu kārtību, sistēmu, kas ilgtermiņā nodrošina drošību un harmoniju.

Gluži tāpat notiek arī ar mūsu iekšējo, dziļāko Es, mūsu apzināšanos (vai neapzināšanos). Vai mūsu pasaules uztvere darbojas kā reaktīva sistēma, kura atbild uz katru ārēju kairinājumu, tā riskējot iedzīvoties hroniskās uztraukuma, vainas, dusmu un aizvainojuma emocijās, vai arī mēs apzināti un vērīgi izvērtējam, kam pievērst uzmanību un kā mijiedarboties ar notiekošo. Tā darbojas mūsu iekšējā ekoloģija – mums vienmēr ir izvēle, kā reaģēt, un nozīmē arī to, ka mums ir izvēle arī nereaģēt.

Reaktīvs vai vērīgs?

Ko nozīmē nereaģēt uz apkārt notiekošo, nebūt reaktīviem? To, ka esam klātesoši, ka mēs vērojam situācijas, cilvēkus, uztveram informāciju no savas “mājas”, esot drošībā, ko var saukt arī par apzinātības lauku, kurā mēs izvēlamies atrasties. Mēs esam vērīgi durvju sargi savai mājai, lai tajā vienmēr būtu silti, gaiši un tur valdītu pārpilnība. Ikviena spriedzes pilna doma, emocija, spontāna reakcija uz apkārt notiekošo noārda mūsu enerģijas rezerves, kuras tik ļoti vajadzīgas veselīgam un harmoniskam iekšējam organismam, kas iespaido gan mūsu lēmumus, gan labsajūtu, gan veselību un izskatu. Un tālāk jau mūsu pašu atbildes reakciju uz ārējo vidi – mūsu attiecības un ikdienu.

Ir svarīgi apzināties, ka mūsu domas un emocijas, mūsu sajūtas ir izvēle. Tā nav mūsu dzīve. Mūsu dzīve esam paši, kad spējam skaidri atšķirt savu klātesamību ikvienā notikumā, neidentificējoties ar notiekošo.

Domu ekoloģija, tās ir rūpes par drošu mājvietu mūsu patiesajam Es.