Kā piedot, kad ļoti sāp? Kā pieņemt notikušo un atrast veidu, kā dzīvot tālāk, nevelkot līdzi pagātnes smagumu un nekaļot iedomātus scenārijus patiesības, taisnīguma vai atmaksas “uzvarai”? Protams, ka vislabākais sāpīgu atmiņu skolotājs un dziednieks ir laiks. Tomēr tev nav jāzaudē savas vienīgās un neatkārtojamās dzīves iespējas un skaistums, atkal un atkal izdzīvojot un iedziļinoties pāridarījuma situācijā.

Ir svarīgi nenoliegt un izdzīvot sēras, žēlumu, jā, arī bezcerību, nosodījumu vai dusmas. Tomēr visbūtiskākais ir turpināt virzīties pretī pagrieziena punktam ceļā uz vispārēju atlabšanu un jaunu sākumu: tas ir notikušā pieņemšana. Šī bezgala svarīgā atskārsme ir kā spirdzinošs svaiga gaisa malks ilgstoši noslēgtā telpā. Un caur vāru cerību un pirmajiem drosmes asniem tevī atkal soli pa solim atgriežas optimisms, aizrautība, pateicība un prieks.

Pastāv uzskats, ka viens no efektīvākajiem vidiem, kā tikt pāri emocionāli uzlādētiem notikumiem un attiecībām, ir rakstīt vēstuli. Tādā veidā it kā norakstot no sevis nost piedzīvotā smagumu un atbrīvojot negatīvo enerģiju un sāpes, kas kā smags akmens ir nospiedušas sirdi un prātu. Ja nu šī vēstule pagaidām tā arī ir palikusi tikai tavā nākotnes plānā, vai arī pietrūkst spēka un saņemšanās to uzrakstīt, šeit atradīsi piedošanas un atlaišanas vārdus, kas, pirmām kārtām, ir domāti tev, tavam stiprinājumam un labumam. Tu vari tos izrunāt skaļi, tu vari tos uzrakstīt, un tu vari tos arī nosūtīt savam pāridarītājam. Kaut vai domās.

“Es tevi atlaižu ar visu savu sirdi un mīlestību, ko tu kādreiz ienesi manā dzīvē. Es pilnībā atbrīvojos no saiknes, kura mūs agrāk vienoja, es atbrīvojos no kopīgiem sapņiem, atmiņām un plāniem, kam tagad ir vieta pagātnē. Es atgriežu sev visu enerģiju, ko biju tev veltījusi un nosūtu tev tavējo, ko biji dāvājis man, ar mieru un piedošanu. Es pieņemu tavas izvēles, un es tevi atlaižu. Es vēlu tev visu labāko, ko es vēlu sev. Es tev piedodu.”

Photo by Kelly Sikkema on Unsplash