Kā sadzīvot ar pāridarījumu? Kā pārstāt vēl un vēlreiz pārdzīvot sāpīgus brīžus un pieredzes pagātnē? Un kā atlaist “ar mieru” iesaistītos cilvēkus? Šie bija jautājumi, kurus nesen kādā sesijā vēl un vēlreiz risinājām ar klientu, kurš mēģina atkopties pēc ilgstošām toksiskām attiecībām darbā.

Galvenā ideja vēl joprojām bija: neskatoties uz terapiju, dažādās garīgās praksēs ieguldīto darbu un laiku, lai kur es atrastos, pieķeru sevi atkal un atkal pārslēdzamies uz šiem notikumiem un pāridarītājiem. Pamostos no rīta un, vēl gultā esot, iegriežu uztraucošo domu ratu līdz tādai pakāpei, ka ceļos jau ar trauksmei līdzīgām sajūtām.

Un man radās ideja šo situāciju pagriezt nedaudz komiskā virzienā – ar jautājumu: “Vai tu vēlies atrasties vienā gultā ar cilvēkiem, ar kuriem tev nav nekā kopīga, kas tevi sāpinājuši?” Protams, nē. Bet kā tad viņi tur nokļūst? Tāpēc, ka labprātīgi atvēlam viņiem vietu savā gultā, ikdienā, galvā, velkot sev līdzi pieredzēto un nespējot atteikties no nekad nebeidzamās analizēšanas un sevis šaustīšanas par lietām, kuras nekādi vairs neizmainīt.

Jau pats notikums, pieredze ir bijusi sāpīga un traumējoša, bet, ja turpinām regulāri aktivizēt to savā prātā, sarunās, atmiņās, tad pāridarījums kļūst vēl smagāks un grūtāk neitralizējams.

Par reālu pagrieziena punktu šai nebeidzamajā rētu uzraušanā var kļūt godīga atbildības uzņemšanās. Sākot ar to, kā nodzīvot šo dienu. Uzņemoties atbildību par savām ikdienas izvēlēm – ko es domāju, kā es rūpējos par sevi, kam pievēršu uzmanību, ir iespējams pārraut savienību ar cilvēkiem un notikumiem pagātnē. Neļaujot tiem turpināt ietekmēt tavu labsajūtu un sirdsmieru.

Ielaist vai neielaist nevēlamas atmiņas, domas, personāžus savā galvā un telpā ir izvēle, kas prasa zināmu apzinātības treniņu un sevis mīlestību, bet tas ir iespējams. Lai rīts atnāk tīrs kā balta papīra lapa, kurā tu sāc rakstīt jaunu stāstu.