Lielai daļai cilvēku ir grūtības saklausīt, sajust un adekvāti izteikt savas patiesās jūtas un emocijas. Kāpēc tā? Jo mēs jūtamies atbildīgi par citu reakciju un attieksmi. Un mēs vainojam sevi, ja saņemam negatīvu atbildi vai neapmierinātību no apkārtējiem.

Vienas no mūsu svarīgākajām vajadzībām ir būt piederīgam, pieņemtam, kā arī izteikt savu būtību, citiem vārdiem, būt autentiskam. Saprotams, ka bērnībā mēs visi pieķeramies cilvēkiem, kas par mums rūpējas, un, patiesībā, mēs esam spiesti atbilst viņu gaidām, kā mums jāuzvedas, jāsaprot noteikumi un jārīkojas. Bet mūsu autentiskums tiek atlikts otrajā plānā.

Pusaudža vecumā sākam izjust spēcīgu disbalansu starp pašu sajūtām un vajadzībām un to, ko no mums sagaida apkārtējie. Mēs vairs nevēlamies “piekārtot” sevi un savas vēlmes un atsakamies būt atbildīgi par citu noskaņojumu. Mēs cīnāmies un vainojam, ka apkārtējie neredz, nepiepilda mūsu gaidas.

Apzinoties, ka gaidas, ka kāds piepildīs un sakārtos mūsu dzīvi, ir nereālas, tuvina patiesam briedumam un pieaugšanai. Mēs uzņemamies atbildību par savām darbībām un nodomiem. Mēs spējam cieņpilni izteikt savas vajadzības (ne prasības) apkārtējiem, bet tai pašā laikā empātiski izprotam citu gaidas, pat ja tās tiek izteiktas kā negatīvi spriedumi vai lēmumi.

Autentiskums ir patiesa cieņa un rūpes par savām vajadzībām, atzīstot un respektējot apkārtējo tiesības uz savu īpašo ceļu. Autentiskums palīdz veidot patiesas, jēgpilnas attiecības, kas izdzīvos grūtībās un satricinājumos, kad mums var pietrūkt spēku un resursu apmierināt kāda cita vēlmes un redzējumu.

Autentiskums ir sirds valoda, kur atslēgas vārdi ir drosme, savstarpēja cieņa un empātija.

Photo by Rebekah Dummer on Unsplash