Ja ne paši esam pieredzējuši, tad, visticamāk, atceramies kādu filmu, kurā psihoterapeits, līdzjūtīgi uzklausot pacientu, jautā: “Un kā tas jums lika justies? Kā tas jūs ietekmēja?”

Diemžēl tikai nesenā pagātnē šīs it kā nevainīgās teikumu konstrukcijas ieguva plašāku ievērību un cilvēki sāka aizdomāties, vai, definējot savas sajūtas, pārdzīvojumus caur šādu prizmu, mūsos netīši netiek veicināta vai provocēta upura loma.

Man ir nodarīts pāri…

Patiešām, reizēm var būt kārdinoši “norakstīt” savas neizdošanās, vilšanās, problēmas uz kādiem ārējiem apstākļiem, traumējošām atmiņām vai netaisnīgu attieksmi. Tomēr jāšaubās, ka atkal un atkal pie šādiem attaisnojumiem ķersies nobriedis, pieaudzis cilvēks, kas ir uzņēmies atbildību par sevi un saviem lēmumiem.

Un pats galvenais, arvien vairāk pievēršoties un apzinātāk vērojot savas emocijas, reakcijas, noskaņojumu, mēs saprotam, ka, tāpat kā neviens cilvēks, apstākļi vai lieta ilgstoši mūs nevar “padarīt” laimīgus, ja mēs laimes sajūtu neatpazīstam un neradām paši sevī –  arī apvainošanai, ietekmēšanai vai sāpināšanai ir vajadzīga mūsu pašu atļauja. Mums ir izvēle, ko mēs akceptējam kā sev derīgu un vajadzīgu, vai gluži otrādi, nepieņemam, jo vēlamies sevi aizsargāt, rūpējoties par savu labsajūtu un mieru.

Atbildības uzņemšanās par savām sajūtām

Bērniem vienmēr būs vajadzīga mūsu palīdzība un aizsardzība, līdz viņi paši varēs parūpēties par sevi  dzīves izaicinājumos, tomēr, būsim īpaši uzmanīgi, neveicinot savos bērnos vēlēšanos izvēlēties skumjo, un tomēr tik ērto upura lomu. Mācīsim sev un viņiem, ka tā ir mēs paši nosakām un uzņemamies atbildību, kā atbildēt notiekošajam dažādās situācijās.

Apzinātas izvēles ir brīvība.