Izklausās nedaudz dīvaini, bet, jā, vismaz daļa no mums apstiprinās, ka attiecības ar ēdienu ikdienas dzīvē ieņem svarīgu un šķietami neaizvietojamu vietu. Bet, tāpat kā ar jebkurām citām ilgtermiņa attiecībām, svarīgākais, ko ievērot, ir līdzsvars un prioritāšu izvērtēšana. Šoreiz ļoti tieši un vienkārši: ko es atdodu un ko es iegūstu ?

Ja ēdiens ir mans vistuvākais draugs un atbalsts, jebkāda emocionāla vai fiziska trūkuma aizpildīšanai, es saņemu pārliecinošu bet parasti ļoti īslaicīgu piepildījuma sajūtu, kura var pārvērsties pašpārmetumos, žēlumā, dusmās pret sevi vai visaptverošā vilšanās sajūtā jau ēšanas brīdī, kam it kā vajadzēja sniegt mierinājumu un prieku. Tikmēr pieaugošais emocionālais vai fiziskais izsalkums kopā ar negatīvajām domām un sajūtām brīžiem var kļūt nepanesams.

Ar ēdienu ir iespējamas līdzatkarīgas un pat toksiskas attiecības. Kur it kā ar prātu apzināmies, ka esam nonākuši destruktīvā aplī, ikvienā savā darbībā, notikumā, attiecībās, plānā ēdienam piedēvējot bezmaz galveno vai kritiski lomu: Ko es ēdīšu?… Vai tur būs ēdiens?… Cik biežas būs ēdienreizes?… Man labi jāpaēd, lai… Man ik pa brīdim ir jāuzkož, citādi es kļūstu nevozs/izklaidīgs/noguris/aizkaitināts utt. Tātad, mūsu miers un spēja pilnvērtīgi darboties nospiedoši kļūst atkarīga no ēdiena klātbūtnes konkrētajā situācijā.

Iespējams, no pirmatnējiem laikiem, mūsos ir saglabājusies sajūta, ka izdzīvos stiprākais, tas, kurš ir nodrošinājies pret jebkādiem ienaidniekiem, briesmām un riskiem savai dzīvībai vai labklājībai. Ēdiena pieejamībai patiešām bija noteicošā loma  izdzīvošanā un dzimtas turpināšanā.  Tagadējos laikos šī iespējamo draudu sajūta, trauksme, bailes, pat ja tās ir dziļi iesplēpušās mūsu zemapziņā, var veicināt tieksmi pēc stiprinājuma un uzmundrinājuma gūšanu ar ēdiena palīdzību. Ne tikai emocionāli, bet dažkārt arī fiziski esam gatavi “uzēst” drošu mētelīti – kā iedomātu vairogu pret potenciāliem ievainojumiem vai satricinājumiem.

Visticamāk, ikviens no mums ir pabijis viesībās vai piedalījies tādu organizēšanā, kur īpaši ticis pasvītrots, ka “ēdienam ir jābūt pietiekoši”.  Un pietiekoši tajā gadījumā nozīmēja pārpilnību it visā. Tik spēcīga ir vēlēšanās kaut caur ēdienu pierādīt un parādīt, ka mums viss ir kārtībā, mums nekā netrūkst, mēs varam, mākam un zinām, kā. Un tomēr, šāda veida gandarījuma un vērtīguma sajūtas gūšana var neradīt dziļāku apstiprinājumu sevī – ka es pats esmu pietiekami… labs, gudrs, mīlēts, novērtēts vai pieņemts.

Kā būtu, ja mēs nopietni un sirdsgudri izvērtētu savas attiecības ar ēdienu? Ja mēs saprastu, ka, tāpat kā jebkurš cits ārējs kairinājums, notikums, situācija, cilvēks – ēdiens var pilnībā nepiepildīt mūsu gaidas un dažkārt, ja mēs ilgstoši uzticam tam vienu no galvenajām lomām savā dzīvē, pat atnest vilšanos, dusmas, sevis noliegumu vai bezcerību?

Jebkurās attiecībās ir svarīgas robežas un līdzsvars. Arī ar ēdienu. Lai nākamajā mūsu dzīves posmā tam vairs nepiešķiram tik nozīmīgu lomu, priekšroku dodot dziļākai savu patieso vajadzību izpratnei, uzvedības motīviem un sirsnīgām, piepildītām attiecībām ar līdzcilvēkiem un, galvenais, ar sevi pašu. Lai mūs baro prieks, pateicība, mīlestība, kustības, devīgums… Tas viss mums jau ir. Un turklāt par brīvu!

P.S. Un jā, viss iepriekšminētais attiecas arī uz dzērieniem un iedzeršanu.

Photo by Helena Lopes on Unsplash

–