New_beginning

Kam vajadzīga tumsa

Šajā veļu laikā, kad visa pasaule šķiet pieklususi, miglas vāliem lēnītēm pārvēršoties rāmi pakšķošās ūdens lāsēs uz sabrūnējušām lapām, brīžiem pārņem skumja sajūta, ka kaut kas ir neatgriezeniski beidzies. Tumsa un drēgnums var likt mums satīties dziļāk segās un sērot par pagājušo vai nepiedzīvoto.

Lai gan dabā mūsu skatam paveras arvien pieticīgāka aina, tur, zem zemes, tieši tagad viss sāk notikt. Daudzi augi sāk laicīgi gatavoties jaunam sākumam un līdz jaungadam dziļi zem zemes jau būs sākuši dzīt svaigus asnus.

Un tāpat ir ar mums – dažkārt ir jānonāk pašā apakšā, tumsā, jāpazaudē kāds savs veidols, ar ko identificējamies, ar ko esam saauguši, lai … spētu atkal atdzimt no jauna. Lai sakārtotu spārnus. Lai sajustu sevī briestam ko jaunu un tīru.

Vistumšākajos brīžos, kad tiekam ievainoti, pārbaudīti uz izturību, nobijušies vai satraumēti – atceramies par tumsu, kura bija vajadzīga jaunam sākumam… lai dzītu asnus un ar pirmajiem saules stariem pavasarī izplestu savas koši zaļās lapas kā pateicīgas rokas uz Sauli.

Gaisma ir. Vienmēr.

 

 

 

Photo by Annie Spratt on Unsplash