Bieži esmu saskārusies ar ideju, ka garīgums primāri nozīmē “pievērsties Dievam” un “tātad, tas nav man”. Garīgums noteikti nav tikai reliģisks jēdziens un ietver sevi daudz plašāku vēstījumu un jēgu.
Garīgums nav saistīts arī ar spēju nosēsties jogas pozā vai svētlaimīgu laba vēlēšanu visam un visiem. Un garīgums arī nav dāvana, kuru kāds saņem jau piedzimstot vai kas kādai daļai cilvēku vienkārši nav pieejams.
Ceļš uz garīgumu ved caur apzinātu, klātesošu ikdienu, kurā es mācos saskatīt un pieņemt savas īpašās spējas, iekšējo izaugsmi un spēku. Bet es kā mīlošs, pacietīgs vecāks vēroju arī savus vājuma brīžus un tumšās puses, sākot atpazīt to palaidējmehānismus un atzīstot savu ievainojamību.
Ikviena garīga prakse vairo iecietību. Pieņemšanu. Mīlestību. Un sākot no sevis. Nostājoties uz šī ceļa, man vairs negribas skatīties atpakaļ.
Kā ikdienā dzīvot apskaidrotāku, apzinātāku dzīvi? Meditācijai un lūgšanai abām piemīt visaptverošs un dziedējošs spēks. Bet ja lūgšana ir Visuma (Dieva) uzrunāšana, tad meditācija ir tā uzklausīšana. Norimstot un ieklausoties kaut uz brīdi, klusumā es varu sadzirdēt atbildes, ko meklēju.
Vai Tu arī esi ceļā?
Photo by Tiago Bandeira on Unsplash
Citi raksti
Sapņu zirgs
Īstais briedums pienāk tad, kad esam gatavi izkāpt no piešķirtā pajūga un izjūgt savus nemierīgos domu zirgus, palaižot tos brīvībā, kur nu kuro. Un…
Vai ir viegli lidot
... uzticoties un paļaujoties, jo vairākumā gadījumu tieši nespēja kontrolēt notiekošo izraisa trauksmi...
Pietiekami mīlēt… sevi
... jāsāk apzināties, ka vairāk par to, kurš ir iestrēdzis un nevēlas vai nespēj mainīties mums saprotamā virzienā, iestrēgums skar mūs……