Ļaujies… (Let it – angļu val.) ir vārds, ko bieži var sastapt dažādās meditācijās un atslābināšanās vingrinājumos. Patiesībā, šajā vārdā ir ietverta visa dziļākā mācība par attieksmi, kāda cilvēkam ļauj izbaudīt dzīves dāvanas un izaicinājumus pilnībā, apzinoties, ka ir kāds lielāks, augstāks spēks, ko varam saukt par Likteni, Dievu, Visumu, kam nepretojoties, mēs spējam pietuvoties savas dzīves dziļākajai jēgai un uzdevumiem.

Par robežām

Ļaušanās un notiekošā pieņemšana ir atslēga godīgām attiecībām ar sevi un apkārtējiem. Kad nemēģinām nevienu “pārtaisīt”, tai skaitā arī sevi, sekojot dažādiem pieņēmumiem un klišejām, kā būtu jābūt, vai kā dzīvo citi. Bieži vien paļāvība un pieņemšana tiek iztulkota kā pārmērīga piekāpība vai pat gļēvums un pasivitāte, tomēr šis vairāk ir stāsts par to, ko mēs varam ietekmēt un ko nē. Tātad par robežām. Turklāt, pieņemot un cienot ne tikai citus, bet arī sevi, mēs ievērojam arī savas robežas un respektējam savas vajadzības un mērķus.

Apzināšanās, ka dzīve nenorit tikai horizontālā līmenī, kurā darām savas ikdienas lietas un apmierinām vajadzības, ļauj mums ik pa brīdim pavērst skatu augšup, saprotot, ka daudzus notikumus un situācijas mums jāvērtē no attāluma, ar zināmu laika distanci, pieņemot, ka “saknes ir debesīs”. Viena kāja uz zemes, viena debesīs – tā garīgie skolotāji dažkārt skaidro to harmonisko stāvokli, kas ļauj izprast un pieņemt notiekošo ar mieru un paļāvību, un pateicību.

Kas un ko var kontrolēt

Dažkārt meditācija tiek uztverta kā instruments, ar ko mēs varam uztrenēt savu spēju kontrolēt savas domas, emocijas un uztveri. Tomēr viens no meditācijas galvenajiem uzdevumiem ir praktizēt spēju novērst destruktīvu domu un emociju kontroli pār mums pašiem un izprast svarīgāko – ka mēs esam daudz kas vairāk par savu noskaņojumu, emocijām, statusu… Maigi un mierīgi novelkot robežu, aiz kuras vēlamies būt harmonijā un rāmā mierā ar sevi. Un ļauties tam īpašajam klusumam un atslābumam, kurā var sadzirdēt īstās atbildes.

Tematiskās meditācijas ir veidotas ar mērķi uzrunāt atbrīvoto prātu tieši un iedarbīgi. Tādēļ ir svarīgi saprast, kas patreizējā dzīves posmā ir jārisina, jāizprot, jāiemācās vai jāsasniedz. Un jāsāk ar svarīgāko. Lai gan vissvarīgākais, lai dzīvotu pilnvērtīgu, harmonisku dzīvi var būt: stāvēt ar vienu kāju uz zemes, ar otru – debesīs. Un ļauties.