Vai vienmēr jāgaida, līdz paiet negaiss? Dzīve ir mācīšanās dejot lietū.
Šo tekstu izlasīju uz mazas piemiņas plāksnītes nesen aizgājušam cilvēkam, un tas mani dziļi aizkustināja. Kur ir tā robeža starp veselīgu piesardzību un atļaušanos sajust, izbaudīt līdz kaulam, kad varam teikt: “Es dzīvoju pa īstam, šeit un tagad’”?
Vienas atbildes nav. Kādam vienmēr klātesošas bailes neļaus piepildīt pārdrošus sapņus, citam vēlēšanās būt perfektam un pareizam nobremzēs intuitīvu, emocionālu soli..
Bet dzīve tikmēr piedāvā izraušanos, izšķiršanos, izlemšanu, vienu pēc otras. Parasti tu paliec aizvējā, relatīvā mierā, gaidot, ko skaidrāku, nepārprotamāku, zīmīgāku. Bieži sargājot rētas un baidoties sevi ievainot no jauna. Citreiz šauboties, vai dzīve tev neprasīs pārāk daudz.
Ja vien sajūti kaut mazu, klusu dzirksti, spēku, enerģijas vilni, tu jau esi uzklausīts. Un tu vari saņemties spert mazmazītiņu, pirmo solīti virzienā, par kuru tu domā, kas tevi uzrunā un liek sirdij sisties straujāk.
Kā sadzirdēt, kā atrast, kā sajust īsto, patieso? Kā iemācīties dejot lietū?
Ja arī tu meklē atbildes, tieši tev, tavai situācijai un mērķiem radīta Tematiskā Meditācija aizvedīs dziļumā, kur mīt tavas atbildes.
Citi raksti
Sapņu zirgs
Īstais briedums pienāk tad, kad esam gatavi izkāpt no piešķirtā pajūga un izjūgt savus nemierīgos domu zirgus, palaižot tos brīvībā, kur nu kuro. Un…
Vai ir viegli lidot
... uzticoties un paļaujoties, jo vairākumā gadījumu tieši nespēja kontrolēt notiekošo izraisa trauksmi...
Pietiekami mīlēt… sevi
... jāsāk apzināties, ka vairāk par to, kurš ir iestrēdzis un nevēlas vai nespēj mainīties mums saprotamā virzienā, iestrēgums skar mūs……