Lieli un traģiski dzīves notikumi, protams, rada daudz stresa un vismaz uz kādu brīdi mūs pilnībā “ievelk”. Nav ne spēka, ne vēlēšanās pavērties apkārt un pievērsties kam citam. Bet, ja runa ir par ikdienas dzīvi, tad varam secināt, ka ne katrs ievēros tos uzvedības un domāšanas veidus, kas provocē it kā neievērojamu, bet pastāvīgu spēka un enerģijas noplūdi. Rezultātā jūtamies iztukšoti un izsīkuši.

Viena no raksturīgākajām enerģijas zaudēšanas formām ir dzīvošana vairāk vai mazāk apslēptā stresā saistībā ar vēl samērā nesen slavēto multifuncionalitāti vai spēju vienlaicīgi pievērsties dažādām darbībām. Patiesībā tas nozīmē, ka nevienu no šīm paralēli veiktajām darbībām mēs tā arī līdz galam neizbaudām, nesajūtam, neapzināmies. Saprotot, ka nupat būs varbūtība zaudēt kontroli pār visu darāmo, mūs pārņem uztraukums, un mēs sākam steigties, kļūstam nepacietīgi, aizkaitināti, paštaisni, kā arī vairāk kļūdāmies. Jo mums nav laika iedziļināties, uzklausīt vai vienkārši pavērot notiekošo.

Tieši pretēji, lai nogludinātu ikvienu šķērsli ceļā savai visu varošajai “mammai”, “vadītājai”, “sievai”, “darba kolēģei”, mēs mēdzam zibenīgi novērtēt ikvienu notikumu, situāciju, cilvēku ar domu: “Šis man jau ir skaidrs!” un noreaģējam – padarot cita vietā, pārtraucot sarunu biedru pusvārdā vai pat piedēvējot apkārtējiem neattapību un “kopbildes” tūlītēju nesaskatīšanu.

Kāds teiks, jā, jāiemācās pagaidīt. Bet nepacietības pretstats nav spēja gaidīt. Gaidīšana savā ziņā ir nevēlēšanās atrasties pašreizējā brīdī. Tā var būt kāda īslaicīga situācija, bet kāds var būt gaidījis un tā arī nesagaidījis visu savu dzīvi. Noliedzot tās iespējas, ko dzīve ir piedāvājusi, vispār.

Apzināta pievēršanās tagadnei, konkrētai darbībai, cilvēkam, lietai, kaut vai savai elpai, mūs pamazām atved atpakaļ pie sevis. Pie ritma, kas nepastiprina stresu, nepacietību, apjukumu un spēku izsīkumu. Tas attiecas gan uz komunikāciju, gan strādāšanu, gan ēšanu, sportošanu.. Kļūstot par uzmanīgiem un atvērtiem vērotājiem un klausītājiem, mēs varam nonākt pie dziļākām atbildēm sev un apkārtējiem.

Nepacietības antonīms ir – vienkārši būt. Sajūtot un piedzīvojot šo īpašo brīdi.

Photo by Priscilla Du Preez on Unsplash