Kāpēc man to vajag? Vai ir vērts tērēt laiku? Kas varētu mainīties, praktizējot meditāciju? Tie ir galvenie jautājumi, kas nodarbina mūsu prātus, domājot par vajadzību pievērsties meditācijai regulāri.

Brīvība spēt valdīt pār savām emocijām, iegribām, reakcijām ne tikai atvieglo ikdienas spriedzi, bet ilgākā laika posmā arī ļauj akmeni pa akmenītim būvēt stabilu un uzticamu iekšējā miera māju, kuru ārējiem notikumiem un situācijām būs grūti satricināt.

Iecietība un pacietība pieaug jebkuras garīgas prakses laikā, ja tai nododamies regulāri un ar visu sirdi. Tāpat kā meditācijas laikā, mēs mācāmies un izvēlamies pārslēgt savu iekšējo viszini, visu lietu vērtētāju, uz mierīgu, pacietīgu vērotāju, kas spēj pieņemt apkārtējo dažādību un vajadzību katram gūt savu īpašo dzīves pieredzi.

Mīlestība, apskaidrības brīži, ko bieži piedzīvojam meditatīvā stāvoklī, kļūst par sajūtām, ko vēlamies izbaudīt arvien vairāk arī savā ikdienā. Apzinoties šo garīgo stāvokļu pārsteidzošo un labvēlīgo ietekmi uz mūsu reakcijām un attieksmi ārējā pasaulē, mēs apzināti vai pat neapzināti tiecamies baudīt gaišu sajūtu klātbūtni, tā būtiski ietekmējot dzīves kopējo kvalitāti.

Dāsnums un labvēlība ir Visuma dāvanas, ko var saņemt ikviens, atlaižot mūžam skrejošās domas un pieslēdzoties dziļākam mieram. Tas ir apzinātais prāts, kas visu vēlas ielikt ierobežojošos rāmjos. Pieslēdzoties dziļākiem apziņas līmeņiem, mēs sākam apzināties, ka visa kā ir pietiekoši. Mēs vienmēr saņemam īstajā brīdī un laikā. Un daloties, labais tikai vairojas.

Viedums redzēt plašāk, sajust dziļāk, sadzirdēt patieso nāk ar laiku, kad patiešām apzināmies meditācijas dziedinošo dabu un uzdevumu. Kad sākam saprast, ka viss ir viens. Ka visi, kā mazi vilnīši, esam vienoti neaptverami bezgalīgā okeānā. Tomēr ikviena mūsu kustība, lēmums var kļūt par pagrieziena punktu daudz lielākām pārmaiņām.

Meditācija ļauj pieslēgties universālai dziļākai gudrībai, kurā ir atbildes, kuras patiesi meklējam.