Oneness

Mēs esam viens

  1. gada jūlijā apmeklējot vienu no lielākajām hipnoterapijas konferencēm pasaulē Hypnothoughts`23 ASV (https://htlive.net/), Lasvegasā, piedzīvoju ne vienu vien atklāsmes un saviļņojuma brīdi. Tik daudz talantīgu, radošu un empātisku cilvēku vienkopus, kurus vieno kopīgs mērķis – palīdzēt kļūt cilvēkiem laimīgākiem, klātesošākiem, atvērtākiem un caur savu transformācijas ceļu ienest daudz lielākas un globālākas pārmaiņas mūsu kopējā apziņā, mainot sevi un pasauli uz augšu.

Tomēr viena konferences sesija man palikusi prātā īpaši. Godīgi sakot, neesmu lielu grupu pasākumu fans, kuros tiek demonstrētas kādas īpašas spējas izmainīt cilvēku noskaņojumu vai uzskatus. Mana dziļākā pārliecība ir, ka nopietnas, paliekošas pārmaiņas cilvēka apziņā ir intīms, delikāts process, pret kuru jāattiecas ar klusu cieņu un  mieru. Bet šoreiz ne par to.

Sesijas “Let`s do it” vadītāja ir Shelley Stockwell-Nicolas, 26 grāmatu autore un hipnoterapeite ar 56 gadu stāžu (https://www.amazon.com/Shelley-Stockwell-Nicholas/). Un viņa, cita starpā, runā par hipnoterapijas vienu no būtiskākajiem aspektiem – empātiju, ko raksturo kā spēju iedziļināties otra cilvēka sajūtās un tad tās atspoguļot atpakaļ.  Tā ir kā spoguļa pagriešana pret otru (nevis pret sevi un caur sevi). Jo patiesībā ikviens cilvēks pats zina, kas un kāpēc viņam vajadzīgs. Bet mēs varam pieturēt roku un atbalstīt viņu šai ceļā.

Izteiksmīgās un piepildītās lekcijas beigās Shelley mūs lūdza piecelties un pagriezties pret savu nejaušo blakussēdētāju. Un divas minūtes vienkārši skatīties viņam acīs, bez priekšnoteikumiem, bez konkrēta mērķa. Raudzīties ar mīlestību. Kaut kādā brīdī man izdevās pilnībā atslēgt ikdienas mūžam skrejošās domas, neveiklības sajūtu, priekšstatus, kas tagad jādara un kā jāizskatās. Man izdevās pilnībā saplūst ar otra cilvēka skatienu, dziļi, dziļi. Kad viss kļūst viens un vienots. Un sajust, ka šajā bezgalīgajā klātesamībā pastāv tikai nebeidzama beznosacījumu mīlestība un pateicība. Ka, paceļoties pāri fiziskām un domu formām, pastāv kāds daudz lielāks apziņas lauks, kurā mēs visi esam cieši vienoti. Un kuram pietuvojoties, mēs piedzīvojam brīžus, ko ikdienā saucam par brīnumu.

Es nekad vairs nesatiku šo cilvēku. Nepārmiju ne vārda. Bet domāju par viņu ar pateicību un saviļņojumu. Par mirkli, kurā pieskāros debesīm. Par mirkli, kura dēļ bija vērts nonākt otrā pasaules malā.

Paldies, Shelley Stockwell-Nicolas par iedvesmu un iedrošinājumu!