Mēs visi baidāmies, ka mums sāpēs. Mēs baidāmies, ka mūs sāpinās. Baidāmies no neizdošanās. No slimības. No nelaimes. Un tomēr, dažkārt paskatoties atpakaļ uz savu dzīves gājumu, tieši vissmagākie dzīves brīži ir bijuši lūzuma punkti, kad esam sapratuši, pieņēmuši, atklājuši ko jaunu, neizjustu, un tieši tas mums ir palīdzējis nokļūt tur, kur mājoja mūsu ilgas un sapņi.

Visi zina teicienu: ‘Nelaime nenāk viena” , kad liekas, ka melnā strīpa nekad nebeigsies, kad viens pēc otra nāk pārbaudījumi un triecieni, kas nojauc mūsu viscietākās pārliecības un redzējumu.

Visums padod roku

Vai esat gatavi pieņemt ideju, ka caur šīm nepatikšanām un grūtībām jūs beidzot esat uzklausīti? Ka tuvojaties kādām atbildēm, ko tik ilgi esat meklējuši? Ka Visums vēlīgi padod jums roku, lai jūs nokļūtu tālāk, augstāk – tur, kur patiesībā jau sen esat vēlējušies nonākt?

Caur katru tā saukto “likteņa triecienu” mums vēl un vēlreiz tiek atgādināts, cik ļoti esam apauguši ar dažādām pseido vajadzībām un uzskatiem. Un ar katru sitienu no mums tāds uzaudzis uzslāņojums tiek noskaldīts nost, lai atkal varam saskatīt ko pa īstam patiesu un vērtīgu.

Laiks visu saliek vietās

Tā sauktajām neveiksmēm ir vajadzīga laika distance, lai varam novērtēt to radīto zaudējumu. Vai gluži otrādi – ieguvumu. Jo tas var būt labākais, kas ar mums noticis, lai mēs sasniegtu patiesu piepildījumu un apjaustu, kas ir patiešām svarīgi.

Der atcerēties, ka ikviens notikums ir tāds, kāds tas ir, cik cilvēku, tik viedokļu un noskaņojumu. Tie esam mēs, kas vērtējam, analizējam, pieņemam. Un tad notikums kļūst par stāstu.

Kā būtu savā raibajā dzīves grāmatā paredzēt  laimīgas beigas? Un tā arī būs.

Photo by Léa Dubedout on Unsplash