Iedomājies, ka tu dodies pārgājienā un tev līdzi paņemta mugursoma, kurā ir līdzi viss nepieciešamais vai, pareizāk sakot, lietas, kuras tev likās patiešām nepieciešamas, lai gājiens izdotos.

Bet ar katru noieto kilometru, laika apstākļu nomaiņu, noguruma pakāpi, soma kļūst arvien smagāka, un tu sāc analizēt, cik daudz esi paņēmis lieka un nevajadzīga. Var gadīties, ka tu sāksi pamazām no kaut kā atteikties, vai, kā var notikt pilnīgas krīzes vai briesmu gadījumā, tu pametīsi savu rūpīgi sargāto somu un vienkārši mēģināsi izdzīvot, atbrīvojoties no jebkāda papildus apgrūtinājuma.

Dzīvē notiek līdzīgi: mēs mēdzam apzināti vai pat neapzināti sargāt kādas traumējošas atmiņas, sāpīgas pieredzes, notikumus, sak, lai kādam to pieminētu, lai piebarotu savu ego, kuram ir svarīgi jebkādā veidā justies īpašam (arī kā cietējam derēs), lai neatkārtotu pagātnes kļūdas…

Bet nasta, ko velkam sev līdzi, dabiski, kļūst arvien neērtāka un nospiedošāka. Un kādā brīdī mums pat vairs var nebūt spēka turpināt. Būs cilvēki, kuri izvēlēsies izvētīt pagātnes smagumus terapijā, būs kādi, kas vienkārši atteiksies tā turpināt, paverot sev ceļu pretī apzinātākai, gaišas enerģijas piepildītākai dzīvei. Un tomēr būs arī tādi, kuri spītīgi atteiksies atlaist savu sen iestāvējušos “mantojumu”, pat atrodoties pilnīgā iestrēgumā un spēku izsīkumā.

Noliec šo pagātnes nastu, kuras vienīgā vērtība patiesībā ir tevi kavēt un atņemt spēkus brīžos, kad tu vēlies pārmaiņas, kad tu vēlies celties un darīt. Ikviena jauna diena nāk ar jauniem atklājumiem, izaicinājumiem un mācībām. Pasakies par tiem un, dodies tālāk, zinot, ka tev vienmēr ir pieejami visi vajadzīgie spēki un resursi īstajā brīdī un vietā, kad esi godīgs, priekpilns un brīvs.

Photo by Chad Madden on Unsplash