Padevība nav padošanās
Mēdz teikt, ka nevienam no mums netiek uzlikts vairāk pārbaudījumu, kā mēs spējam panest. Un tomēr, ir brīži, kad smagums kļūst burtiski nepanesams, un par mūsu vienīgo lūgšanu kļūst: “es tiešām vairāk nevaru, lūdzu …”
Tādās krīzes situācijās, kad mēs beidzot it kā padodamies, mēs kļūstam – padevīgi. Bet padevība nenozīmē padošanos. Tā ir mūsu atzīšanās, ka mums pietrūkst spēka, izpratnes, jebkādu citu resursu tikt galā ar notiekošo, tā ir spēja pieņemt, ka ikvienai varēšanai un izcilībai ir limits.
Tad, kad mūsu ambīcijas, lepnums, visvarēšana un viszinība ir gatavi atzīt sakāvi patiesu grūtību priekšā, var notikt brīnums. Mēs pieslēdzamies dziļāka spēka, gudrības un paļāvības avotam, kur patverties, spēcināties un iegūt vērtīgas atziņas. Dažkārt tieši ļaušanās, nevis cīniņš līdz galam paceļ mūs spārnos.
Ikvienas grūtības, pārdzīvojums, izaicinājumi ir iespēja atmosties un sākt apzināties, ka mēs šeit neesam vieni. Mēs esam pasargāti un ļoti mīlēti. Ja vien esam vienoti ar Avotu, Visumu, Dievu.
Atteikties no Ego mānīgā stiprinājuma un nokļūt tuvāk patiesam dvēseles spēkam caur Tematisku meditāciju – tas ir iespējams. Arī Tev.
Citi raksti
Sapņu zirgs
Īstais briedums pienāk tad, kad esam gatavi izkāpt no piešķirtā pajūga un izjūgt savus nemierīgos domu zirgus, palaižot tos brīvībā, kur nu kuro. Un…
Vai ir viegli lidot
... uzticoties un paļaujoties, jo vairākumā gadījumu tieši nespēja kontrolēt notiekošo izraisa trauksmi...
Pietiekami mīlēt… sevi
... jāsāk apzināties, ka vairāk par to, kurš ir iestrēdzis un nevēlas vai nespēj mainīties mums saprotamā virzienā, iestrēgums skar mūs……