Nu jau laiku atpakaļ, mācoties Hipnoterapijas Akadēmijā Amerikā, vienā no pirmajām studiju dienām, mums katram piedāvāja paņemt dažas rozīnes no kopīga trauka. Ne ēšanai, bet… apskatīšanai.  Kādas desmit minūtes mēs vienkārši sēdējām klusumā un aplūkojām savas rozīnes. Dzīsliņu pa dzīsliņai, izcilni pa izcilnim.  Sākotnējā apmulsuma un jautrības vietā iestājās dziļš miers un radošums, kas vēlāk izpaudās visdažādākajās atbildēs un secinājumos par sajusto, saskatīto, agrāk neievēroto.

Mazā vīnoga bija kļuvusi par varenu kalnu grēdu, par saules pielietu zeltainu pļavu, par smadzeņu puslodi, par reptiļa ādu, par …..

Tad, kad spējam atlaist katrā no mums mītošo “viszini”, mūsu prātu, kam par visu ir viedoklis un kas tik daudz ir pieredzējis un iemācījies, atklājas nezināmais. Atklājas vesela, pilnīgi nepiedzīvota pasaule, kurā priekšstatiem nav vietas. Tur ir tikai mūsu klātesamība, vērīgums, rāmums un atbildes, kuras vienkārši plūst.. no kāda daudz dziļāka un plašāka avota.

Mēs to nosaucām par Rozīņu prātu. To pieņemošo, atvērto klātesamību, kurā nav definīciju, nav noteikumu, nav iepriekš sagatavotu atbilžu un priekšstatu.  Ir tikai brīdis, kad tu norimis vēro, kā tava radošā, dziļākā gudrība izsaka sevi pārsteidzošos un agrāk nepiedzīvotos veidos.

Norimstam. Sajūtam, kā elpa mūs savieno ar šo brīdi. Vērojam. Lai ieslēdzas Rozīņu prāts!