Gandrīz katram no mums ir gadījies piedzīvot negatīvas emocijas, strīdus, zaudējumus un pārmaiņas savā dzīvē, ko ir izraisījuši sāpīgi notikumi vai sarežģīti apstākļi. Tas, kā mēs reaģējam, izdzīvojam un izprotam, mūsu ieskatā, negatīvu pieredzi, ir bezgala svarīgi mūsu tālākajā dzīves ceļā.  Bieži vien tiek uzskatīts, ka samierināšanās ar notikušo ir svarīgākais solis, lai  neiestigtu rūgtuma, vilšanās un aizvainojuma purvā. Tomēr paskatīsimies dziļāk – ko nozīmē samierināšanās? Tā ir atziņa, ka “gan būs jau labi”, ka “ne jau man vienam tā gadījies”, ka “ko tur vairs, laiks pagājis, es par to vairs nedomāju”, un tamlīdzīgi. Šāda pieeja visdrīzāk signalizē par vēlēšanos izstumt negatīvo pieredzi, sāpes, traumatiskās sajūtas no atmiņas un apzinātā prāta. Bet izstumt vai vienkārši atbrīvoties no tā, kas ar mums noticis, visticamāk neizdosies. Šīs sāpes un emocijas vien nonāk dziļāk mūsu zemapziņā, lai kā sērīgs zvaniņš pieskandinātu ikvienu situāciju, kas kaut nedaudz atgādina vai atsauc atmiņā traumatisko pieredzi.

Caur sāpēm uz patiesību

Esot atklāti, līdz sirds dziļumiem akceptējot notikušo un pieņemot to kā mācību, kura mums ir palīdzējusi augt, labāk izprast sevi un apkārtējos, kļūt par to, kas mēs esam, mēs pārstājam sāpes pieņemt kā netaisnību, traumu, sodu vai ko tamlīdzīgu. Pieņemot sāpes un grūtības kā daļu no patiesas, līdz kaulam izdzīvotas pieredzes, pieņemot pašu dzīvi ar visu, ko tā mums sniedz, mēs beidzot spējam notikušā kontekstā sevi ieraudzīt nevis kā upuri, kam nodarīts pāri, bet kā vērīgu un, visbeidzot, arī pateicīgu skolnieku, kuram bija nepieciešama svarīga mācība, la nokļūtu tuvāk sev, tuvāk izpratnei par to, kas tad ir piepildīta un pilnvērtīga dzīve.

Turklāt gandrīz droši, laikam ejot, mēs spējam paskatīties uz sāpīgiem pagrieziena brīžiem pagātnē plašākā izpratnē, ieraugot, ka konkrētais notikums kā sulīgs dzīpars iepinies mūsu ceļa jostā un bez kura tā nebūtu tik īpaša un savējā. Un tieši pieņemšana kā krāsaina zīle piešķir rāmu mirdzumu un vērtību kopējam dzīves rakstam.