Prātošana nav risinājums

Vai jums ir gadījies dzirdēt kādu sakām – ar prātu saprotu, ka viss kārtībā, bet sirdsmiera nav? Parasti laika gaitā šādam sirdsmiera deficītam ir tendence tikai pieaugt. “Hronisks” sirdsmiera trūkums var novest pie pastāvīgas raizēšanās, trauksmes sajūtas, koncentrēšanās problēmām un spriedzes gan prātā, gan ķermenī. Stop! Ko dara prāts, kad sirdī nav miera? Prāts vēl cītīgāk turpina  analizēt un plānot, un paredzēt. Pieaugot spriedzei, nemierīgu, arī nekontrolētu domu ātrums pieaug, pulss sitas ātrāk, un sirdsmiers no mums attālinās kosmiskā ātrumā.

Jebkura prātā dzimusi strespilna doma vai emocija atsaucas mūsu ķermeņa sajūtās. Tas faktiski nozīmē, ka ar īslaicīgām, pārejošām emocijām un domu zibšņiem ķermenis itin labi tiek galā, jo tas uzticīgi mums kalpo gan priekos, gan bēdās. Tomēr nepārtrauktas garīgas un emocionālas spriedzes rezultātā, tieši mūsu ķermenis ir pirmais, kas mums sāk dot nepārprotamus signālus, ka stresa līmenis ir par augstu. Šie signāli var izpausties kā dažādas sāpes, piemēram, galvas vai vēdera sāpes, saspringums muskuļos, pastiprināta svīšana, sausa mute u.c.

Tātad, viens no īsākajiem ceļiem atpakaļ pie ķermeņa komforta ir pārstāt nepārtraukti PRĀTOT. To patiešām vairāk sauc par prātošanu nevis domāšanu, jo tā visprecīzāk var raksturot šo darbību, kad pastāvīgi analizējam pagātnes notikumus, pieredzes, sajūtas, domājot, ka tas mums dos iespēju labāk paredzēt nākotnes notikumus, kurus mēs arī jau esam izplānojuši! Prāts darbojas nepārtraukti…

Mūsu sapratne par to, kas ar mums ir noticis pagātnē, mūsu atmiņas un emocijas, patiesībā ir faktu un fantāziju mikslis, kas balstīts uz iepriekš piedzīvoto, uz mūsu priekšstatiem, pārliecībām un uzskatiem. Raisās šaubas, vai šī informācija var būt pietiekami objektīva bāze, uz kuras būvējam savas nākotnes gaidas.  Tad, kad pieņemam šādas prātošanas neproduktivitāti, mēs sākam apzināties, ka mūsu izprātotie nākotnes notikumi visticamāk ir ilūzijas.

Mēs izvēlamies savas domas. Mēs izvēlamies mieru

Protams, ka ikviena situācija, ikviens cilvēks ir atstājis kādu nospiedumu mūsu pieredzēs un priekštatos par pasaules kārtību. Tomēr neaizmirsīsim, ka tā ir mūsu IZVĒLE, ko mēs ņemam par pamatu savam dzīves gājumam. Vai mūsu barība ir vienmēr klātesošās domas par to, kā varēja būt, bet nebija, vai par to, cik draudīga un neparedzama izskatās rītdiena? Jeb mēs pieņemam situācijas un cilvēkus, kādi tie ir, esam klātesoši, mierīgi un saprotam, ka MĒS izvēlamies kādas domas mūs baro, nevis ārda. un kā mijiedarbojamies ar apkārtējo pasauli.

Tad, kad apzināmies, ka steidzīgo domu un prātošanas pajūgu vadām mēs paši, ir īstais laiks piebremzēt. Apstāties, pavērties apkārt, ieraudzīt to, kas mūžīgajā steigā palicis nepamanīts, un apjaust, ka miers nav kāds ārējs mērķis, ko varam sasniegt tad, kad pasaule mūs sapratīs un pieņems. Miers ir mūsu izvēle.

Izvēlamies pārtraukt prātošanu. Esam klātesoši. Prāta miers mūs var aizvest pie daudz dziļāka un dziedinošāka miera. Tas ir Sirdsmiers.