Visas nelaimes sākas no salīdzināšanas. Šis teiciens man palicis atmiņā no bērnības. Kad gribot negribot kā bērni tikām salīdzināti gan atzīmju pelnīšanā, gan citu aktivitāšu vai īpašību novērtēšanā.  Diemžēl tas bieži atstāja iespaidu uz turpmākajām izvēlēm, lēmumiem un arī pārliecībām – kas ir svarīgi, lai dzīve skaitītos izdevusies.

Kā būtu, ja mēs vismaz censtos neizvēlēties kā primāro bērnu audzināšanas metodi liekot kā piemēru kaimiņu, radu, citus klases bērnus, uzsverot viņu sasniegumus un pozitīvās īpašības? Ja mēs ieraudzītu tieši savā bērnā to īpašo, neatkārtojamo un ļautu tam uzplaukt, atbalstot un nevērtējot?

Atslēgas frāze

Liela daļa terapiju, kurās tiek vētītas bērnības un pusaudža gadu traumējošās situācijas, rezultējas ar vienu atslēgas frāzi: Es neesmu pietiekami labs (gudrs, skaists, čakls utt.). Es neesmu pietiekami. Tātad, ir kāds mērs, kurā ir iespējams salīdzināt kā uz lineāla, cik labi un pareizi esam?

Ikviens no mums ir pelnījis izstāstīt savu stāstu, piedzīvojot savas īpašās pieredzes, vilšanās, sasniegumus, kāpumus un kritumus. Un būtiskākais, ko mēs varam darīt līdzcilvēku labā, ir ar mīlestību būt blakus, nevērtējot katru soli, bet padodot roku īstajā brīdī. Neinterpretējot notiekošo caur savas dzīves filtriem un atstājot padomus un citu pieredzes stāstus pie sevis.

Katram sava grāmata

Ļausim ikvienam rakstīt savu grāmatu, nemācot arī viņam vēlēšanos ik pa brīdim pamest skatu sāņus, samērīties, un tādejādi radot sev vai citiem iluzoru priekšstatu par savu vērtīgumu vai, gluži otrādi, neveiksmi. Jo autentisko, īsto nav iespējams nokopēt, pat ja mēs to vēlētos. Tas uzrunā patiesi un neatkārtojami.

Zieds nesacenšas ar citu ziedu ziedēšanā. Tas vienkārši zied.

Photo by James Wheeler on Unsplash