Pieiet pie spoguļa, pateikt, ka sevi mīli… Vai vismaz piemiegt sev ar aci kā sen zināmam, tuvam draugam ? Sarunās ar daudziem klientiem atklājas, ka tā ir bezmaz neiespējamā misija, ka, ieraugot savu attēlu, parasti pieķeram sevi pie domas, ka kaut kas nav labi, un jūtamies bezmaz neērti, ieskatoties sev acīs.

Iedomājies, ka cilvēks, ko tu redzi sev pretī, ir tavs vistuvākais līdzgaitnieks, tavs biedrs, ar kuru tev bijis jāiet «caur uguni un ūdeni». Tā ir persona, kura zina tavus tumšākos noslēpumus un skaļākās dvēseles gaviles. Un jūs paliksiet kopā līdz pat pēdējai elpai, līdz pēdējai apzinātai domai šai pasaulē.

Tu esi unikāls. Nekad agrāk pasaulē nav bijis neviena tāda kā tu un arī nebūs. Un, acīmredzot, ir kāds iemesls, kāpēc tu esi šeit ieradies tādā veidolā, izskatā, ar tādu raksturu un temperamentu, lai paveiktu lietas, kas tikai tev šeit ir pa spēkam un jāizdara.

Kā būtu, ja tu no sirds pieņemtu šo ideju par savu īpašo, neatkārtojamo ceļu? Kā būtu, ja tu pamazām sāktu pieņemt sevi kā svarīgu dalībnieku daudz lielākā, daudzbalsīgā ļaužu korī, kurā bez tavas balss nav iespējams pilnasinīgs, krāsains skanējums?

Atzīties mīlestībā nav viegli. Un vēl jo vairāk izjust īstu beznosacījuma mīlestību uz sevi. Bet tu vari novērtēt savu izaicinājumiem bagāto ceļu, sev sakot – es zinu, ka tev ir bijis jāiet cauri tik daudz kam… es esmu ar tevi… tu esi pelnījis justies labi… tu esi pelnījis būt laimīgs… tu esi pelnījis būt mīlēts.

Patiesas rūpes ir ceļš pie sevis. Uz mīlestību.