Ko nozīmē būt “labam”? Pirmais, kas nāk prātā – būt laipnam, pieklājīgam, pieņemošam, iecietīgam, pacietīgam… Un tā drīz nonākam arī pie tāda, kas var pieciest. Savas neērtības, sāpes, savu vajadzību ignorēšanu. Un labs cilvēks taču var pieciest arī apkārtējo kaitinošo, destruktīvo vai nogurdinošo uzvedību, tā teikt, mīļā miera labad.

Bet cik ilgi? Un cik noturīgs un veselīgs ir tāds mānīgs miers? Mānīgs arī tāpēc, ka, lai ko mēs darītu un kā uzvestos, mūsu iekšējais noskaņojums un pārliecības raida noteiktu enerģiju, kura runā stiprāk par vārdiem. Ilgākā laika posmā iedomātais labā cilvēka tēls nonāk arvien asākā konfliktā ar savu patieso būtību, kura nerimstoši rūpējas, lai mēs virzītos pretī savam patiesajam piepildījumam un pieredzēm.

Apspiestas emocijas un ilgstoši ignorētas vajadzības ir kā pludmales bumba, ko mēģinām par katru cenu noturēt zem ūdens – agrāk vai vēlāk tā izsprāgs virspusē – kad pagursim vai zaudēsim modrību. Un izlolotais labā cilvēka tēls būs vējā.

Vai esat dzirdējuši teicienu: labās meitenes nonāk debesīs, sliktās tur, kur vēlas?  Vai tas nav stāsts par patiesu, dzīvu, pilnasinīgu dzīvi, kurā iederas viss, kas sabalsojas ar mūsu dziļāko ES? Respektēt savas vajadzības un piepildīt savu ceļu nenozīmē sāpināt vai pabīdīt malā citus. Ar godīgu savas esības un sūtības apzināšanos atnāk visaptveroša pateicība, cieņa, vērīgums un mīlestība uz ikvienu būtni, kas šeit piepilda savu uzdevumu, bet viss sākas ar sevi pašu.

Photo by Jenny Bess on Unsplash