Mūsu mijiedarbība ar pasauli notiek nepārtraukti. Katra situācija,  katra darbība izraisa kādas konkrētas sajūtas un reakciju. Tas nozīmē, ka notiekošais “liek” mums reaģēt. Tomēr mums vienmēr ir tiesības un spējas izvēlēties, kā un cik dziļi situācijas mūsos norezonē.

Kas izraisa mūsu sakāpinātās reakcijas un emociju uzplūdus? Pārsvarā fakts, ka mēs apkārt notiekošo izvērtējam caur savu vērtību un uzskatu prizmu. Savā ziņā to var saukt par nepārtrauktu mērīšanu, vai mums ir pieņemams un der apkārt notiekošais. Un tieši šī disonance starp mūsu gaidām, tiesāšana un nepārtrauktā vērtēšana ir par iemeslu tam, ka jūtamies slikti.

Pretestība, pretošanās, notiekošā nepieņemšana mūsos izraisa veselu negatīvo emociju gammu – no vilšanās, dusmām, citu vainošanas līdz pat  konstantam noliegumam, bailēm un bezspēcībai.

Tad, kad spējam būt klātesoši, vērīgi un nevērtēt notiekošo un situācijas caur savas pieredzes un vērtību prizmu, mums ir iespēja pāriet no vērtēšanas uz – vērošanu. Vērošana šajā gadījumā nozīmē sevis neidentificēšanu ar notiekošo, tā ir vērīga klātbūtne, kas nebūt nenozīmē, ka mēs neesam spējīgi atbildēt, vajadzības gadījumā pateikt “nē” vai pastāvēt par savām vērtībām. Tomēr mūsu atbilde tad nenāk kā reakcija uz kairinājumu, bet tā ir veselīga mijiedarbība.

Un tieši tādēļ jau mūsu vecmāmiņas un vectētiņi zināja teicienu: “Pirms ko saki vai dari, aizskaiti līdz desmit …” Apzināti elpojam un vērojam, un ticam, ka no šī rāmuma un pieslēgšanās Visuma gudrībai piedzimst sapratne, iecietība un pieņemšana.

Photo by Leilani Angel on Unsplash