Bailes, kauns, dusmas, vilšanās, apnikums, raizēšanās – visas šīs sajūtas varētu raksturot kā apmierinājuma trūkumu attiecībās ar apkārtējo pasauli un arī sevi. Lielākā daļa no mums šādas emocijas uzskata par neveiksmes lieciniecēm. Bet ja nu mēs paskatītos uz šādu noskaņojumu pavisam no citas perspektīvas?

Gan slaveni aktieri, gan veiksmīgi uzņēmēji, atskatoties uz savu dzīves gājumu, ir uzsvēruši, ka bieži vien tikai tad, kad pieņemam neziņu, kaunu vai neērtības sajūtu kā normālu, uz attīstību vērstu procesu sastāvdaļu, ir iespējams tuvoties vēlamajam rezultātam. Tieši diskomforts ir izrādījies spēcīgākais dzinulis izslīpēt spožāko iznākumu.

Spēja pārkāpt pāri līdz šim pieņemtajiem domāšanas ieradumiem un iestaigātajām, zināmajām  takām dod iespēju uzplaukt radošumam un atrast līdz šim it kā neaptvertus un nezināmus resursus gan sevī, gan vidē, kuru esam uzskatījuši par līdz galam skaidru un pazīstamu.

Mēdz teikt, ka, darot atkal un atkal vienu un to pašu, mēs nevaram nonākt pie atšķirīga rezultāta, tik vien kā paildzināt nosacīto drošības un ērtuma sajūtu.  Bet stāvēšana uz vietas patiesībā ir iesākumā pat nemanāms, bet solis atpakaļ.

Lai tiktu uz priekšu, ir jāpieliek spēks. Spēks izraisa pretestību. Bet tāpat kā ir iespējams uztrenēt ķermeņa muskuļus un izturību, mēs varam vingrināt savu spēju uzņemties ko jaunu un neierastu. Jā, caur bailēm, jā, caur šaubām, jā, varbūt pat ar kaunu, noliegumu un sevis šaustīšanu. Galvenais, ka mēģinām. Soli pa solītim ceļā uz mērķi. Mēdz teikt, ka dispciplīna sver gramus, nožēla kilogramus.

Diskomforts ir tava visīstākā iespēja.

Photo by Soundtrap on Unsplash