My boundaries

Kādas ir manas robežas, kad blakus notiek karš?

Arvien vairāk cilvēku sūdzas par pastāvīgu trauksmi, ilgstošām skumjām, sērām, motivācijas trūkumu un jēgas zaudējuma sajūtu, darbojoties ikdienā vai mēģinot uzsākt jaunus projektus vai uzdevumus. Ja mūsu pasaules uztvere darbojas kā reaktīva sistēma, kura atbild uz katru ārēju kairinājumu, mēs riskējam iedzīvoties hroniskās uztraukuma, vainas, dusmu un aizvainojuma emocijās. Turklāt jebkura prātā dzimusi doma vai emocija atsaucas mūsu ķermeņa sajūtās. Tas faktiski nozīmē, ka ar īslaicīgām, pārejošām emocijām un domu zibšņiem ķermenis itin labi tiek galā, jo tas uzticīgi mums kalpo gan priekos, gan bēdās. Tomēr nepārtrauktas garīgas un emocionālas spriedzes rezultātā, tieši mūsu ķermenis ir tas, mums sāk dot nepārprotamus signālus, ka stresa un pastāvīgas spriedzes līmenis ir par augstu. Šie signāli var izpausties kā dažādas sāpes, piemēram, galvas sāpes, saspringums muskuļos, pastiprināta svīšana, ēstgribas trūkums vai, gluži otrādi, nepārtraukta uzēšana u.c.

Empātijas spēks

Kā izdzīvot, nekļūstot līdzatkarīgiem, un pasargāt sevi situācijā, kad nereaģēt ir neiespējami, redzot apkārt notiekošo, citu cilvēku ciešanas un dramatiskus notikumus ikdienā? Šeit vietā būtu atcerēties, ko nozīmē patiesa empātija: tā ietver delikātu klātbūtni citu cilvēku izjūtām, bez vērtējuma, kritikas vai nosodījuma, un ar gatavību, nepieciešamības gadījumā un pēc iespējas, sniegt emocionālu atbalstu. Tas nozīmē, ka mēs nevaram izdzīvot citu cilvēku ciešanas un viņu dzīves gājumu, tāpat kā noslīkt negatīvu ziņu biedējošajā virpulī. Mēs varam būt klātesoši, bet uztverot situācijas, cilvēkus, informāciju no savas “mājas”, ko var saukt arī par apzinātības lauku, kurā esam drošībā, un tā ir mūsu izvēle.

Ikviena spriedzes pilna doma, emocija, spontāna reakcija uz apkārt notiekošo noārda mūsu enerģijas rezerves, kuras tik ļoti vajadzīgas veselīgam un harmoniskam iekšējam organismam, kas iespaido gan mūsu lēmumus, gan labsajūtu, gan veselību un izskatu. Un tieši nosvērtā stāvoklī un ar pietiekamiem iekšējiem resursiem mēs vislabāk spēsim parūpēties par tiem, kam tas patiešām ir vajadzīgs, un pieņemsim adekvātus un pārdomātus lēmumus attiecībā uz savām darbībām un veselīgu komunikāciju ar apkārtējiem.

Izvēle reaģēt un izvēle nereaģēt

Īpaša modrība tagad nepieciešama, ievērojot savas un citu cilvēku robežas sociālajos tīklos. Protams, ka ikviena situācija, ikviens cilvēks atstāj kādu nospiedumu mūsu pieredzēs un priekšstatos par pasaules kārtību. Tomēr neaizmirsīsim, ka tā ir mūsu IZVĒLE, ko mēs ņemam par pamatu savam dzīves redzējumam. Vai mūsu barība ir vienmēr klātesošas domas par to, cik netaisni iekārtota pasaule, cik daudzi cilvēki domā vai rīkojas “nepareizi”, vai par to, cik draudīga un neparedzama izskatās rītdiena? Jeb mēs pieņemam situācijas un cilvēkus, kādi tie ir, esam klātesoši, un saprotam, ka tikai MĒS  paši izvēlamies savas domas un to, kā uztvert notiekošo. Mums vienmēr ir izvēle, kā reaģēt, un nozīmē arī to, ka mums ir izvēle arī nereaģēt.

Miers nav kāds ārējs mērķis, ko varam sasniegt tad, kad pasaule mūs sapratīs un pieņems. Miers ir mūsu izvēle. Emocijas un domas nav mūsu dzīve. Mūsu dzīve esam paši, kad spējam skaidri atšķirt savu klātesamību ikvienā notikumā, neidentificējoties ar notiekošo.

Empātija ir sirds klātbūtne, bet tai nav nekā kopēja ar līdzatkarību.