Es mēģinu meditēt, bet…

Kādēļ ir tik grūti atslābināties, kad mēģinu meditēt? Kādēļ tūkstots un viena doma atkal un atkal pārtrauc to mieru, kas pamazām sāk manī atrast vietu? Ko vispār nozīmē “nedomāt” tās domas, kas šķiet klātesošas vienmēr un visur? Kādēļ ir reizes, kad, mēģinot meditēt, atslābināties, koncentrēties uz kādu konkrētu ideju, uztraukums vai nespēja palikt mierā pat vēl pastiprinās?

Šie ir vieni no biežāk uzdotajiem jautājumiem, kad cilvēki ir mēģinājuši rast atslābumu, mieru un atlaist savus “nevaldāmos domu zirgus”! Un bieži, atnākot uz tematisko meditāciju sesiju, ir pārsteigti, ka atbrīvot savu ķermeni un prātu var nebūt ne sarežģīti, ne grūti. Sākot ieklausīties sevī un radot pats sev vispiemērotākos apstākļus, to varēs ikviens. Šeit tikai daži praktiski padomi turpmākajā ceļā uz iekšējo un ārējo mieru.

Šo procesu kopumā var saukt par mīlestības un atļaušanas laiku sev – savam ķermenim, savam prātam un.. savam garam.

Meditācija ir ļaušanās

Ir svarīgi atrast ērtu, piemērotu vietu un stāvokli, kurā mūsu ķermenis jūtas droši un komfortabli (te jāpiemin arī gaisa temperatūra, apgaismojums, apkārtnes kopējā noskaņa). Vēlams, novilkt ciešus apavus, atlaist jostu, iekārtoties ērti krēslā ar atzveltni. Tomēr, ja vien mērķis nav absolūti atslābināties un aizmigt, neizvēlamies guļus stāvokli, bet gan ērtu krēslu ar taisnu muguras daļu. Un atkal – ja mērķis ir atbrīvoties, kājas vēlams pacelt augstāk, ja vēlamies koncentrēties un strādāt ar konkrētu ideju, visoptimālākā poza būs tāda, kurā kājas taisnā leņķī saskaras ar zemi. Rokas uz krēsla atzveltnes paralēli viena otrai, ja vien nav citu norāžu.

Lai prāts varētu atslābināties vismaz uz meditācijas laiku, būtiski ir apzināti sev to atļaut. Apzināti esot klātesošam un maigi un mierīgi atvairot jebkuru uzmācīgu domu, jebkuru skaņu, kas var izskanēt meditācijas laikā, jebkuru parādījušos attēlu prātā , kas neatbilst vēlamajai tēmai vai atbildes meklējumiem…Un rīkoties tā, kā mīloša māte aprūpētu savu bērnu – ja ievērojam novirzīšanos no uzdevuma, uzmanīgi un saprotoši virzām sevi atpakaļ meditācijas mērķa sasniegšanai.

Un visbeidzot, vissvarīgākā jebkura atslābināšanās procesa daļa – elpošana. Mierīga, nepiespiesta, nedaudz dziļāka un lēnāka kā parasti. Vienā vārdā – apzināta. Bet tas noteikti nenozīmē, ka kaut kādā veidā izmainīta vai nedabiska. Tā ir elpošana, kas mums ļauj sajust savu ķermeni, atbrīvot prātu un būt ar tiem vienotiem. Būt vienotiem ar savas meditācijas mērķi. Būt vienotiem ar savu Augstāko Es. Būt vienotiem ar visu.

Es pieņemošs. Esi pietiekams. Esi brīvs.