Mēdz teikt, ka neaizvietojamu cilvēku nav. Vai vēl skarbāk: pilni kapiņi ar neaizvietojamiem cilvēkiem. Un tomēr – kādēļ kāda tuvāka vai tālāka cilvēka zaudējums, it sevišķi pēkšņs, mūs var iedzīt gluži vai nepārvaramās sērās, skumjās un ilgstošā grūtsirdībā?

Vadītu meditācijas sesiju laikā, atsaucot atmiņā kādu senāku notikumu vai jau aizsaulē aizgājušu dārgu draugu vai tuvinieku, cilvēki bieži kļūst emocionāli. Jo ar laiku pierimušās sēras un atmiņas atkal uznirst apziņas virspusē, atmodinot norimušas sajūtas un pieredzēto. Un pēkšņi varam atkal atskārst, cik ļoti mums pietrūkst mīļotā cilvēka, un kādu ne ar ko neaizpildāmu robu mūsu dzīvē ir atstājusi viņa aiziešana.

Šie cilvēki, visticamāk, nebūs tie, ar kuriem esam kopā kaluši stratēģijas, pildījuši pārdošanas plānu vai organizējuši projektus un pasākumus. Mēs atcerēsimies tos, kuru personība un kopā radītās attiecības kā mirdzošs, tīrs saules stars ir apspīdējis gan mūsu vieglās, gan grūtās dzīves dienas. Kuru personības īpašais starojums mums ir devis spēku, paļāvību un ticību labajam. Kuru īpašā dzīves gudrība, labestība, beznosacījumu mīlestība mūs stiprinājusi un mierinājusi.

Ir neaizvietojami cilvēki un neaizvietojamas attiecības. Un visvērtīgākais, ko varam izdarīt, ir to apzināties šodien, ne pēc nedēļas, ne gada, vai brīdī, kad  pienāk šķiršanās. Attiecības, kas iedvesmo un palīdz mums kļūt par labākiem, dziļākiem cilvēkiem, ir kā pērles krāšņajā dzīves vainagā, kurš bez šiem īpašajiem akcentiem kļūst vienmuļš un blāvs. Glabājiet šīs pērles no sirds.

Photo by Ihor Malytskyi on Unsplash